Leļļu animatore un režisore Dace Rīdūze dzimusi 1973. gada 15. maijā Cēsīs. No 1998. līdz 1992. gadam mācījusies Rīgas Amatniecības vidusskolā, tekstilapstrādes nodaļā. 1992. gadā iestājusies Rīgas Pedagoģijas un Izglītības vadības augstskolā, iegūstot izglītību vizuālās mākslas un skolu teātra režijas specialitātē (1996). 2001. gadā ieguvusi maģistra grādu Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas institūtā.
No 1994. līdz 1996. gadam strādājusi kā režisore Izglītības un Zinātnes ministrijas kultūras namā, 1996. gadā kļuvusi par aktrisi un režisori Hermaņa Paukša Akadēmiskajā teātrī, spēlējusi lugās Kad čūska Zane grib gulēt (1997) u.c.; iestudējusi izrādes Monologs no 5. cēliena un Labrīt, Raganas jaunkundz! (1998. gadā Jaunatnes teātrī). Iesaistājusies arī Hermaņa Paukša dibinātajā Dramaturgu teātrī.
1997. gadā sākusi strādāt filmu studijā Animācijas Brigāde, bijusi animatore reklāmfilmām Marmelāde šokolādē (1997), Sala(1999), īsfilmām Minifilmas (1997), Bumba (seriāls Avārijas Brigāde, 1997), Jokojot par tēmu „Grimms un Andersens” (1997), Props un Berta (1997-99), Trīs musketieri (2005), Jaunā suga (2008) u.c. 2000. gadā Dace Rīdūze uzņemta Latvijas Kinematogrāfistu savienībā.
Animācijas filmu režijā debitējusi ar īsfilmu Kaimiņu būšana (2000), seko seriāla Avārijas Brigāde filma Kaķi (2002) un divas filmas par kukaiņu dzīvi – Jāņtārpiņš (2002; 2003. gada februārī iekļauta Berlīnes festivāla konkursa skatē) un Skudrulauva (2004, arī scenārija līdzautore). Šīs filmas kopā saņēmušas vairāk nekā 10 balvas starptautiskos kinofestivālos. Dace Rīdūze režisējusi arī animācijas īsfilmas Miega rūķi (2006), Pasmaidi, draugs! (2007), Cūkas laime (2009), ar filmu Zīļuks (2010) režisore pievēršas populārās bērnu rakstnieces Margaritas Stārastes darbiem, pēc kuriem top arī Sārtulis (2014) un Kraukšķītis (2014).
(informācija no Filmas.lv)
Saruna par profesiju ar Daci Rīdūzi.
KAD JŪS SĀKA INTERESĒT ANIMĀCIJA?
Pirmā interese un saskarsme ar animācijas filmām radās bērnībā, skatoties filmas. Manu bērnu dienu repertuārā bija padomju laika filmiņas – “Nu, pagaidi!”, “Vinnijs Pūks”. Daudzas latviešu leļļu animācijas filmas man kā bērnam likās padrūmas. Bet labi atceros sajūtu, ka ilgi prātoju vai tā jūra multfilmā “Vanadziņš” ir īsta?
VAI IZVĒLE STRĀDĀT TIEŠI LEĻĻU ANIMĀCIJĀ BIJA NEJAUŠA VAI PĀRDOMĀTA?
Man vienmēr interesējušas ar mākslu saistītas lietas. Tuvs bijis teātris, radošu pasākumu veidošana, dalība tajos. Paticis pašai kaut ko veidot – dažādas rokdarbu tehnikas, šūšana, veidošana. Kino pasaulē nokļuvu samērā nejauši, bet liktenīgi. Tas notika laikā, kad leļļu filmu studija meklēja jaunus radošus cilvēkus animatora profesijas apgūšanai.
VAI, SĀKOT STRĀDĀT PAR ANIMATORI, JUMS JAU BIJA DOMA KĻŪT PAR REŽISORI?
Protams – nē. Mans ceļš leļļu animācijā sākās no pašiem leļļu pasaules apgūšanas pamatiem. Ilgi un pacietīgi mācījos leļļu kadrēšanas specifiku, kustību raksturus, tempu, dažādus nosacījumus, lai lelle kadrā izskatītos un kustētos tā, kā filmā ir iecerēts. Vienlaikus piedalījos arī dažādu rekvizītu un dekorāciju veidošanas darbos. Esot iekšā visā šajā procesā, tikai tā pa īstam sapratu, ko tad nozīmē leļļu animācija, un šo filmu veidošanas ļoti darbietilpīgais process.
KĀ JŪS APGUVĀT ANIMĀCIJU?
Animatora profesiju apguvu uz vietas filmu studijā “Animācijas Brigāde”. Latviešu leļļu animācijā jau laikam tradicionāli šie profesijas noslēpumi tiek nodoti tālāk “no cilvēka uz cilvēku”. Mans skolotājs bija Jānis Cimmermanis, kurš savukārt bija Arnolda Burova skolēns.
PĒC CIK GADIEM DARBA JŪS VARĒJĀT TEIKT, JĀ ESMU LABA ANIMATORE?
Pašlaik animācijā darbojos jau 18 gadus. Ir ļoti laba sajūta, ja izdevies izprast lelles tēla būtību, režisora vēlmi, izkadrēt lelli tā, lai pašai liktos, ka viss ir kārtībā. Bet vēl aizvien ir situācijas, kad, šķiet, ka lelle tomēr īsti nepakļaujas, diktē savus noteikumus. Jo katras filmas katra lelle ir citāda, katra kustība un uzdevums ir atšķirīgi, nav vienādu notikumu, materiālu. Tas ir tāds radošs, nepārtraukts sevis attīstīšanas process. Bet, protams, pieredze, kā arī regulāra šī darba veikšana, palīdz sasniegt labāku rezultātu.
KAS JUMS ŠĶIET VISINTERESANTĀKAIS ANIMATORA PROFESIJĀ?
Vissaistošākā ir brīnuma radīšanas sajūta. Vērot, piedalīties procesā, kur ikviens priekšmets, nekustīga lelle, izdarot kustību, atdzīvojas. Un vēl, – pieliekot tikai kaut nedaudzas skaņas šim kustīgajam attēlam, redzēt, kā pasaule atdzīvojas. Un vēl mūzikas spēks. Iziet cauri šim filmas tapšanas procesam kopumā – tas katru reizi ir jauns brīnums.
KĀ RODAS IDEJA VEIDOT PAŠAI FILMAS?
Tā kā esmu mamma diviem maziem kino skatītājiem, ļoti labi redzu viņu intereses, tēmas, kas aizrauj. Tā tapušas filmas vismazākajiem, jo likās, ka tieši jaunākā vecuma bērniem ir maz piemērotu filmu. Dažreiz ir lietas, kuras gribas bērniem iemācīt, pastāstīt, un tad interesantākais veids, kā to izdarīt, šķiet filma. Bieži, lasot kopā ar bērniem grāmatas, iztēlojos, kā šie varoņi varētu dzīvot uz ekrāna. Dažreiz ideja nokrīt kā zīle no koka rudenī. Šādi nāca apjausma, piemēram, par filmas “Zīļuks” veidošanu.
KURA NO JŪSU RADĪTAJĀM FILMĀM JUMS IR VISMĪĻĀKĀ?
Man ļoti mīļa ir tieši pirmā filma “Kaimiņu būšana”. Vēl arvien, to skatoties, pamanu dažādas jaukas nianses. Un atceros visas bažas, satraukumu, aizraujošo PIRMĀS filmas veidošanas sajūtu.
VAI JŪSU IZGLĪTĪBA JUMS NODER, STRĀDĀJOT PAR ANIMATORI UN REŽISORI?
Laikam jau tieši tas, ka esmu mācījusies it kā dažādas atšķirīgas, bet radošas lietas, ir ļoti palīdzējis iedzīvoties animācijas pasaulē. Tāpat arī studijas RPIVA, kur apguvu skolu teātra režijas un vizuālās mākslas pedagoga specialitāti, tikai palīdzēja vieglāk saprast leļļu kino specifiku. Tāpat noder psiholoģijas un pedagoģijas studijas LU, veidojot filmas tieši bērniem. Bet, protams, tieši kino noslēpumus un animācijas zināšanas nācās apgūt darba procesā, daudz lasot, mācoties, interesējoties par animāciju kopumā.
KĀDAS ZINĀŠANAS, PRASMES, RAKSTURA ĪPAŠĪBAS, TALANTI UN IZGLĪTĪBA BŪTU NODERĪGA, SĀKOT DOMĀT PAR ANIMATORA VAI REŽISORA KARJERU?
Jau kādu laiku, esot animācijas pasaulē, šķiet, ka galvenās pat ir tieši cilvēka rakstura iezīmes – interese par šo darbu, milzīga pacietība, spēja radoši risināt dažādas situācijas. Protams, kino un mākslas izglītība būtu stiprs pamats. Tāpat arī aktiermākslas pamati animatora darbā ļoti noder, jo ikviens filmas varonis taču ir aktieris, tikai lelle. Katra lelles situācija animatoram vispirms pašam ir jāizspēlē, jāizprot, tad jāiedzīvina, kadrējot lelli. Jābūt čaklām rokām, spējai praktiski paveikt dažādas lietas – darba procesā nākas strādāt gan ar naglām un āmuru, gan šūt, gan krāsot. Režisoram jāspēj redzēt un saprast viss filmas veidošanas process kopumā, iedvesmot radošo komandu, pārliecinoši izskaidrot savas idejas. Režisors pārzina visas filmas tapšanas sadaļas – leļļu un dekorāciju veidošanu, kadru saturu, animācijas uzdevumus, filmas montāžu, ieskaņošanu.
KO JŪS IETEIKTU JAUNIEŠIEM, KURI VĒLAS SAISTĪT SAVU DZĪVI AR LEĻĻU ANIMĀCIJU?
Būt drosmīgiem un radošiem. Bruņoties ar milzu pacietību. Vērot pasauli sev apkārt, saskatīt neparastas lietas, atcerēties dažādas dzīvnieku, cilvēku, parādību, darbību īpašības un kustību raksturu. Spēt pielāgoties visdažādākajām situācijām un strādāt radošā komandā. Kolektīvam ir milzīga nozīme. Manuprāt, filmu studijas “Animācijas Brigāde” lielais spēks ir tieši lieliska komanda!
Radošā biogrāfija
Režisors
- Zirņa bērni (2020)
- Puteklis (2018)
- Ruksīša ceļojums (2017)
- Zaķu lielā diena (2015)
- Kraukšķītis (2014)
- Sārtulis (2014)
- Zīļuks (2010)
- Cūkas laime (2009)
- Pasmaidi, draugs! (2007)
- Miega rūķi (2006)
- Skudrulauva (2004)
- Kaķi. Cikls “Avārijas brigāde” (2002)
- Jāņtārpiņš (2002)
- Kaimiņu būšana. Cikls “Zvēri” (2000)
Scenārija autors
- Zirņa bērni (2020)
- Puteklis (2018)
- Ruksīša ceļojums (2017)
- Zaķu lielā diena (2015)
- Kraukšķītis (2014)
- Sārtulis (2014)
- Zīļuks (2010)
- Skudrulauva (2004)
Montāžas režisors
- Puteklis (2018)
- Ruksīša ceļojums (2017)
- Zaķu lielā diena (2015)
- Kraukšķītis (2014)
- Zīļuks (2010)
Leļļu animators
- Cūkas laime (2009)
Iet uz:
